Dambja vēsture

Dambi projektēja slavenais arhitekts/inženieris Ērls Endrjūss, kurš turpināja projektēt/būvēt daudzus ievērojamus 20. gadsimta arhitektūras šedevrus, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas kompleksu, Džounsbīčas štata parku, Henrija Hadsona parku un daudzus citus.

Banes dzirnavu dambis Big Walker Creek, White Gate, Virdžīnijas štatā, tika projektēts un uzbūvēts 1926. gadā. Tas ir viens no labākajiem paraugiem valstī, ja ne vienīgais modernisma dzirnavu aizsprosta piemērs, ko projektējis vadošais modernisma dizainers ar labi pazīstamiem Amerikas orientieriem. .

Dokumentācijā par Beina dzirnavu aizsprostu kā V. Ērla Endrjūsa darbu ir iekļauta 1952. gada vēstule, kurā Endrjūss to sauc par "vienu no maniem agrīnajiem triumfiem", un Endrjū parakstīta dambja arhitektūras skice, kas abas ir attēlotas video un failā. ar Virdžīnijas Vēstures resursu departamentu.

Dambis ir būvēts no hidrauliskā betona ar augstu pildvielu daudzumu, kas īpaši izstrādāts ūdens aizsprostošanai. Tas mazāk atgādina nelielu lauku dzirnavu dambi, nevis lielu sabiedrisko darbu dambi, kas ir miniaturizēts, lai tas atbilstu videi — interesanti, ņemot vērā, ka drīzumā Roberts Mozus izmantos Endrjūsu, lai izveidotu vērienīgus sabiedriskos darbus.

Saskaņā ar Endrjūsa zīmējumiem dambim ir deviņas pēdas gara vertikāla augšpuse, kuras biezums ir četras pēdas pie pamatnes un 20 collas augšpusē. Daudzi lauku aizsprostu dizaineri būtu apstājušies ar šo pamata ķīli, taču Endrjūsa dizains prasīja papildu piesardzību: seju atbalsta astoņi balsti. Izvietoti 28 pēdu attālumā viens no otra, katrs no tiem ir divas līdz četras pēdas plats, gandrīz astoņas pēdas augsts un astoņas pēdas biezs pie pamatnes, tie ļauj aizsprostam izturēt lielāko ūdens spiedienu tā pamatnē. Endrjūss arī uzcēla dambi uz izliektas augšteces līnijas. Tika uzskatīts, ka šāds izliekums nes slodzes uz sāniem, ļaujot pretimnākoša ūdens spēkam izspiest arku, teorētiski nostiprinot konstrukciju.

Atsaucoties uz Bane's Mill Dam, savā 1952. gada vēstulē Endrjūss apspriež "šaursliežu zāģmašīnu sliedes stiegrojuma stieņiem" tajā, kas, pēc viņa ziņojuma, bija tālu no "pareizticīgo" dambja; dambja nepārtrauktā strukturālā integritāte liecina par Endrjūsa pieejas panākumiem.

Lai gan dažos periodos aizsprosti bija neapstrādāti — sienas, kas tikai apturēja vai novirzīja plūsmu, Endrjūsa inovācijas padarīja Bane's Mill Dam par precīzu instrumentu, kas izstrādāts un novērtēts tā, lai maksimāli efektīvi izmantotu stingri kontrolētu plūsmu. Aizsprostotajam ūdenim bija trīs izplūdes atveres: izplūde caur aizsprostiem dambja pamatnē, pārpildīšana un novirzīšana uz dzirnavām, lai darbinātu putraimu un kokzāģētavu. Visiem bija jābūt rūpīgi līdzsvarotiem, lai nodrošinātu maksimālu efektivitāti.

Iespējams, ka vislabākais piemērs Endrjūsa elegantās formas un praktiskās funkcijas saplūšanai ir četrdesmit “soļi” dambja augšpusē, kas kalpoja kā atspēriena punkts uz dambja vadības ierīcēm un kā vizuāls mērītājs operatoriem.

Endrjū dizains ļāva darbiniekiem pietiekami kontrolēt ūdens plūsmu, lai šie soļi paliktu sausi; strādnieki varēja šķērsot aizsprostu kājām, lai darbinātu slūžas visā tā garumā, nesaslapinot kājas. Starp šiem pakāpieniem virskārtas ūdens augstumam bija atļauts svārstīties ne vairāk kā divas collas starp pakāpienu augšējo virsmu un aizsprosta augšdaļu.

Bane's Mill Dam atrodas 38 akru lielajā īpašumā, kas pazīstams kā Waterside, un to sākotnēji apmetās Banes apmetne 1791. gadā. Īpašums pieder Krīdam Beinam Teiloram (VI) un viņa sievai Žannai Marijai Garonai Teilorei.

Autovadītāji uz Old Mill Dam Road, pie 42. maršruta uz dienvidrietumiem no Pīrisburgas, Virdžīnijas štatā, var redzēt Bane's Mill Dam un dzirdēt tā ūdenskritumu aptuveni 75 pēdu attālumā no ceļa.

Visas fotogrāfijas